Daiļās ieceļotājas nomāc vietējās skaistules

Invazīvās augu sugas, nonākot jaunā biotopā, sāk tur dominēt vai arī izspiež vietējās sugas. Latvijā un arī Carnikavas novadā tās izmaina ainavu, apdraud vietējo bioloģisko daudzveidību, kā arī var radīt virkni citu negatīvu seku. 

 

Piemēram, daudzu acis, iespējams, priecē koši dzeltenie Kanādas zeltslotiņu klāji ceļmalās, taču šis augs kopš "izbēgšanas" no dārziem uzvedas kā īstens iekarotājs. Turklāt tas nav vienīgais "svešzemnieks" ar tik agresīvu raksturu.

 

"Lai labāk izprastu invazīvo sugu izplatības problēmu, aicinu iedomāties, kas potenciāli varētu augt vietās, ko tagad aizņem, piemēram, tikai un vienīgi zeltslotiņas," skaidro Inese Silamiķele, kura kopš šīs vasaras sākuma pilda vides inženiera amata pienākumus pašvaldības aģentūrā "Carnikavas Komunālserviss". I.Silamiķele ir bioloģe, kura specializējusies dabas aizsardzības jomā, un turpina darbu arī Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē par pasniedzēju.

 

Invazīvo sugu novadā netrūkst: Kanādas zeltslotiņu klājieni, grāvmalās un gar Gaujas malu izplatītā puķu sprigane, adatainais dzeloņgurķis, topinambūri (attēlā sākumā). Lai plānotu, kā šos nelūgtos ciemiņus ierobežot, I.Silamiķele patlaban vērtē invazīvo sugu sastopamību Carnikavas novadā. "Šīs tā sauktās dārzbēgļu sugas savulaik audzētas dārzos kā krāšņumaugi, topinambūrs – arī ēšanai. Visām šīm sugām raksturīgs, ka tām patīk viegli ieņemt jau "iekustinātās" vietas, kur nav dabiskās pretestības – piemēram, atmatā atstātus laukus, neapbūvētus laukumus, susinātas teritorijas. Lielākā daļa invazīvo augu ir lieli, "trekni", spēcīgi un viegli aizņem brīvo nišu. Tur, kur būtu jāaug margrietiņām, āboliņam vai smilgām, tagad aug "lielās puķes". Bitēm kādu brīdi tas patiks, bet sīkajiem kukainīšiem un putniem – ne. Invazīvās sugas kaitē dabas daudzveidībai, jo tur, kur tās ir, tās visu nomāc," norāda I.Silamiķele.

 

Pie invazīvajām sugām var pieskaitīt arī dižsūreni, ko mēdz audzēt kā košumkrūmu. Tā izveido blīvus, augstus krūmus, un nereti laukos, pamestu mājvietu dārzos var vērot ainu, ka ābelīte apkaltusi, bet blakus tai slejas brašas dižsūrenes. "Ja sava īpašuma tuvumā redzat, ka šīs sugas nevietā sāk ieaugt un vairoties, vajag tās savlaicīgi izravēt, nopļaut vai izrakt. Tas nav grūti, kamēr ir tikai pa kādam pušķim," aicina I.Silamiķele, skaidrojot, ka veiksmīga cīņa pret šiem "iebrucējiem" būs vien tad, ja iesaistīsies visi un ja tā nebūs tikai viena gada aktivitāte.

 

Arī vietējie augi var būt "kolonizatori" – gar dzelzceļiem, autoceļiem, kāpās var savairoties krokainā roze. "Vizuāli glīti, taču nekas cits tur līdzās nevar vairs augt. Mežrozītes ir izpletušās pat uz Latvijas augstākā kalna – Gaiziņa. Iedomājieties, kā būtu, ja viena Gaiziņkalna nogāze būtu apaugusi tikai ar tām," I.Silamiķele uzsver, cik svarīga ir sugu daudzveidība. "Dabiskās sugas tiek atstumtas, svešās izspiež gan tipiskos, gan retos un aizsargājamos augus. Carnikavas novadā par laimi lielu mežrozīšu audžu nav un atšķirībā no Priedaines, Salaspils, Ķekavas un Babītes meži nav pilni ar korintēm."

 

Tomēr no ošlapu kļavas Carnikava nav spējusi izvairīties. Šis krūmveida vai vidēja lieluma koks parasti aug piepilsētu mežos, bet mūsu novadā – arī Gaujmalā, kur dabiski vieta būtu dodama melnalkšņiem, gobām vai ievām. Tomēr, lai arī tām tur nav jābūt, izcērtot ošlapu kļavas, piekrastes krūmāji vietām paliktu pavisam tukši – skaidro speciāliste. Lai iesaistītu sabiedrību ošlapu kļavas izplatības ierobežošanā, Latvijas Dendrologu biedrība izšķīrās par neparastu soli – šogad pasludināja ošlapu kļavu par "gada koku", tādējādi cerot rast vairāk uzmanības šai problēmai.

 

Raksturīgi, ka invazīvās sugas vispirms izplatās tuvāk apdzīvotām vietām, bet nostāk no tām dabai izdodas saglabāt "savu seju". I.Silamiķele norāda, ka invazīvos lakstaugus var labi izpļaut, taču kopumā Latvijā šobrīd nav reālas, izmantojamas pieredzes cīņā ar šīm sugām.

 

 

 

Kanādas zeltslotiņas dabiskais izplatības areāls ir Kanādas dienvidaustrumu un ASV ziemeļaustrumu daļa, kur tās lielākoties aug prērijās un atmatās. Eiropā tā nonākusi pirms aptuveni 300 gadiem kā dārzu krāšņumaugs, bet pagājušā gadsimta sākumā pārgājusi savvaļā. Viens augs spēj saražot vairāk nekā 10 000 sēklu, kuras galvenokārt pārnēsā vējš. Kanādas zeltslotiņa konkurē ar vietējiem augiem, un, reiz ieviesusies kādā vietā, tā kļūst dominējoša un var pilnībā izkonkurēt daudzas citas sugas, kā arī pārveido ainavu. Mūsdienās tā ir viena no bieži sastopamām svešzemju sugām, it īpaši pilsētās, dzelzceļu malās, ceļmalās, kur tā vietām veido blīvas audzes. Suga ļoti veiksmīgi izplatās arī atmatās un mežmalās ārpus apdzīvotām vietām.

 

 

Puķu sprigane (Impatiens glandulifera)

Šī ļoti dekoratīvā suga cēlusies no Himalajiem un Eiropā ievesta 19. gs., kur strauji izplatījusies. Viens augs saražo līdz pat 2000 sēklu, kas rudenī "izšauj" pat vairāku metru attālumā, kur tās nākamajā pavasarī izdīgst. Puķu sprigane ir viengadīgs augs, tā mīl mitras augsnes, it īpaši gar upēm, un ūdens tuvums nodrošina sēklu izplatību lielākos attālumos. Tā rezultātā suga upes krastos var pilnībā izspiest upju krastu veģetācijai raksturīgās vietējās sugas. Sprigane, kura var sasniegt pat trīs metru augstumu, noēno citas sugas, kas tai līdzās nespēj augt.

 

 

Ošlapu kļava (Acer negundo)

Ošlapu kļava ir ātraudzīgs vidēja lieluma koks vai daudzstumbrains krūms, kas var sasniegt 12 – 15 m augstumu, tā dzimtene ir Ziemeļamerika, bet Latvijā kā krāšņumaugs ieviests 20. gs. sākumā. Pēdējo gadu plašās invāzijas dēļ ošlapu kļavu mēdz saukt par "jauno latvāni". Lai samazinātu un novērstu šo koku izplatību, ieteicams izvairīties no ošlapu kļavas izmantošanas apstādījumu veidošanā, bet jau izveidojušās audzes maksimāli jāierobežo. Īpaši svarīgi ir ierobežot sievišķo augu daudzumu, lai neturpinātos sugas izplatība ar sēklām.

 

Adatainais dzeloņgurķis (Echinocystis lobata)

Dekoratīvs viengadīgs, kāpelējošs augs, jūlijā un augustā zied ar sīkiem, bālganiem ziediem, vēlāk ienākas mīksti, dzeloņaini "gurķīši". Tā dzimtene ir Ziemeļamerika, Latvijas dārzos parādījies pagājušā gadsimta 60. gados. Nogatavojušos augļu sēklas rudenī izbirst un izdīgst nākamajā gadā. Augļos ir gaisa kamera, tālab "gurķīši" pārvietojas arī peldus, aiznesot sēklas lielākos attālumos. Dzeloņgurķis "izbēdzis" no dārziem un vietām plaši izplatījies Daugavs, Ventas, Lielupes un Abavas krastos, kā arī pie Gaujas.